Kā es atradu #EUinmyRegion?

Vasaras saulgrieži ir tāds latviešu svinību laiks. Pat, ja ne īsti visi Latvijas iedzīvotāji zin un saprot Līgo un Jāņu nozīmi, tad izdzert pa aliņam, uzpīt vainagu un apēst kādu sieru ar šašliku – Jāņu nakts ir īstais iegansts, lai to paveiktu. Taču, kā izrādījās, Jūnija gaidītāko brīvdienu laikā var atrast ne tikai Jāņu zāles, papardes ziedu, vai ugunskuru jebkurā sētā, bet arī kādu aizraujošu konkursu, kas varbūt pat nenesīs uzvaru, bet noteikti liks atcerēties sen aizmirstu, bet tik iemīļotu lietu – rakstīšanu.

Kādā saulainā maija dienā, kad es kārtējo reizi ciemojos pie sava mīļotā drauga Mārtiņa pilsētā Jelgavā, mēs nolēmām patēlot ciemiņus un ar superjaudīgo golfiņu devāmies uz Mārtiņa labākā drauga un viņa sievas vasarnīcu. Kad vīrieši sacepa gaļu un mēs, sievietes, čakli pastrādājām virtuvē, bijām ieņēmuši vasarnīcas mājīgo lapeni un gardi pusdienojām. Sarunām raisoties, kāds (gadi iet, atmiņa vairs nav tā labākā) ieminējās par Jāņiem. „Svinam kopā!” nodomāju es un man šķiet, ka domās mani atbalstīja arī pārējie. Doma bija skaidra – noīrēt telšu vietas pie ezera, svinēt, ēst, dzert. Jā, jā, dzert alu. Nu kādi Jāņi bez alus!

Gluži kā ātrvilciens kaut kur tālu Japānā, laiks nesās un ātriem soļiem tuvojās gaidītās svinības. Sākās pārdomas par piemērotākā apģērba piemeklēšanu, noskaidrojām solītos laikapstākļus un plāni par teltīm pie ezera krasi mainījās. Būs taču lietus, tikai +10 un vēlme pēc ērtākas guļvietas. Nu visi bijām par svētku pavadīšanu tajā pašā, jau redzētajā vasarnīcā, kas nākotnē arī īstenojās.

Jau bija 24. jūnijs, kad mēs mierīgi baudījām retos saules starus un centāmies izdzert visas no nakts palikušās alus pudeles. Jo nevar jau atstāt citai reizei – jāizdzer viss. Mārtiņš sēdēja man pretī un visu laiku šķirstīja lapas Facebook’ā. Man palika mazliet garlaicīgi, tāpēc pabakstīju savu telefonu, lai uzzinātu, cik ilgi jau garlaikojos. Bet uz mana Coolpad’a lielā sākuma ekrāna bija ne tikai cipari, kas norādīja uz laiku (tā saucamais pulkstenis), un soļu skaits, ko tajā dienā biju nogājusi (labi, ja kādi 100), bet arī ziņa no Mārtiņa Messenger’ī. Atvēru, noskatījos man atsūtīto video, bet īsti nesapratu kas, kāpēc, kur. Vēlēdamies uzzināt atbildes uz sev uzdotajiem jautājumiem, vērsos pie Mārtiņa. Viņš ilgi centās man ieskaidrot, ka atsūtījis nevis video, bet gan rakstu, ko, šķirstot feisīti, ieraudzījis savā laikjoslā, tāču pārliecinādamies, ka man šoreiz ir taisnība, cītīgi meklēja nozaudēto rakstu, pēc viņa teiktā, tajā bija kas ļoti saistošs man.

Aptuveni pēc divām stundām meklēšana tika apturēta, vajadzīgais materiāls atrasts! Lai arī šoreiz tas nenozustu, Mārtiņš padeva man savu Samsung’u un lika izlasīt. „Ahh, atkal angliski!” nodomāju es (kaut gan mana angļu valoda ir salīdzinoši labā līmenī, jūtos drošāk, lasot latviešu vai krievu valodās), bet tik un tā izlasīju lapu no sākuma līdz beigām. Raksts ar aicinājumu piedalīties blogu rakstu konkursā, saistībā ar Eiropas Savienības fondu finansētajiem projektiem. Links tiem, kurus ieintriģēja augstāk pateiktais: http://ec.europa.eu/regional_policy/en/policy/communication/euinmyregion/blogging/about/.

Pēc raksta izlasīšanas biju ļoti skeptiski noskaņota. Likās, ka pārāk daudz ir jāpēta, lai vispār ko uzrakstītu. Tāpēc teicu Mārtiņam, ka šis laikam nav domāts man.

Gāja dienas, Jāņi nosvinēti, jābrauc mājās, uz Valmieru. 26. jūnijā kopīgi ar Mārtiņu braucām uz Rīgu un runājām par abu plāniem vakaram. Man tādu nebija. Paļāvos uz apstākļiem, kas sagaidītu jau Valmierā. Bet tad iedomājos, kāpēc gan nepārlasīt minēto rakstu un pārliecināties, ka konkurss tiešām nav domāts man.

Jau būdama mājās, kad izdarīju iecerēto – pārskatīju konkursa nosacījumus, sapratu, ka raksts jāiesniedz līdz 27. jūnijam, kas nozīmē tikai 5 atlikušās stundas līdz termiņa dienas iestāšanai. Rakstīt vai nē? Izlēmu, ka to izdarīšu, nav variantu.

Es izdarīju. Fiksi braucu uz Valmieras centru, lai nobildētu manis aprakstītā projekta objektu (konkursa noteikumos bija noteikts, ka ir nepieciešama autentiska bilde, kas diemžēl nesanāca labākajā kvalitātē), pētīju citus ar to saistītos projektus, drukāju ātrāk kā jebkad, izveidoju blogu (jā, šis konkurs kļuva par iemeslu šī bloga tapšanai), bet izdarīju.

Šobrīd nav tik svarīgi tas, vai es būšu uzvarētāju skaitā, kā tas, ka es noticēju saviem spēkiem un ātrā tempā atgriezos pie vienas no mīļākajām nodarbēm – rakstīšanas.

Lūk tā, arī svētkos var uzrasties kāda aizraujoša nodarbe pēcsvētku dienām. Ja ne acīgais Martiņš, šī stāsta nemaz nebūtu.

#EUinmyRegion

27.06.2017.  Brīnumkāre

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Change )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Change )

Connecting to %s